Viena no grupām, kas izskatījās mainīt sabiedrību, bija liberāļi. Liberāļi vēlējās tautu, kas panes visas reliģijas. Mums jāatceras, ka šajā laikā Eiropas valstis parasti diskriminēja vienas vai otras reliģijas satraukumu (Lielbritānija atbalstīja Anglijas baznīcu, Austriju un Spāniju, atbalstīja katoļu baznīcu). Liberāļi arī iebilda pret dinastijas valdnieku nekontrolēto spēku. Viņi vēlējās aizsargāt indivīdu tiesības pret valdībām. Viņi strīdējās par pārstāvi, ievēlētu parlamentāro valdību, ievērojot likumus, kurus interpretēja labi apmācīta tiesu vara, kas bija neatkarīga no valdniekiem un amatpersonām. Tomēr viņi nebija “demokrāti”. Viņi neticēja universālai pieaugušo franšīzei, tas ir, katra pilsoņa tiesības balsot. Viņi uzskatīja, ka īpašuma vīriešiem galvenokārt vajadzētu būt balsošanai. Viņi arī nevēlējās balsojumu par sievietēm.
Turpretī radikāļi vēlējās tautu, kurā valdība bija balstīta uz lielāko daļu valsts iedzīvotāju. Daudzi atbalstīja sieviešu sufragette kustības. Atšķirībā no liberāļiem, viņi iebilda pret lielo zemes īpašnieku un turīgu rūpnīcas īpašnieku privilēģijām. Viņi nebija pret privātā īpašuma esamību, bet gan nepatika no īpašuma koncentrācijas dažu rokās.
Konservatīvie iebilda pret radikāļiem un liberāļiem. Tomēr pēc Francijas revolūcijas pat konservatīvie bija atvēruši viņu prātu pārmaiņu nepieciešamībai. Iepriekš, astoņpadsmitajā gadsimtā, konservatīvie parasti bija iebilduši pret pārmaiņu ideju. Līdz deviņpadsmitajam gadsimtam viņi atzina, ka dažas pārmaiņas ir neizbēgamas, bet uzskatīja, ka pagātne ir jāievēro un jāmaina lēns process.
Šādas atšķirīgas idejas par sabiedrības pārmaiņām saduras sociālā un politiskā satricinājuma laikā, kas sekoja Francijas revolūcijai. Dažādie revolūcijas un nacionālās pārvērtības mēģinājumi deviņpadsmitajā gadsimtā palīdzēja noteikt gan šo politisko tendenču robežas, gan potenciālu.
Language: Latvian
Science, MCQs