Viena no revolucionārākajām Jēkabina režīma sociālajām reformām bija verdzības atcelšana Francijas kolonijās. Kolonijas Karību jūras reģionā – Martinique, Gvadelupe un San Domingo – bija nozīmīgi tādu preču piegādātāji kā tabaka, indigo, cukurs un kafija. Bet eiropiešu nevēlēšanās iet un strādāt tālās un nepazīstamās zemēs nozīmēja stādījumu darba trūkumu. Tātad to sagaidīja trīsstūrveida vergu tirdzniecība starp Eiropu, Āfriku un Ameriku. Vergu tirdzniecība sākās septiņpadsmitajā gadsimtā. Franču tirgotāji kuģoja no Bordo vai Nantes ostām uz Āfrikas piekrasti, kur viņi nopirka vergus no vietējiem virsniekiem. Ar firmas un važām vergi tika cieši iesaiņoti kuģos trīs mēnešu garajā reisā pāri Atlantijas okeānam līdz Karību jūras reģionam. Tur viņi tika pārdoti plantāciju īpašniekiem. Vergu darba izmantošana ļāva apmierināt pieaugošo pieprasījumu Eiropas tirgos pēc cukura, kafijas un indigo. Portpostas, piemēram, Bordo un Nantes, bija parādā savu ekonomisko labklājību plaukstošajai vergu tirdzniecībai.
Visā astoņpadsmitajā gadsimtā Francijā bija maz kritikas par verdzību. Nacionālā asambleja rīkoja ilgas debates par to, vai cilvēka tiesības jāpaplašina visiem franču subjektiem, ieskaitot kolonijās. Bet tas nepieņēma nekādus likumus, baidoties no uzņēmēju opozīcijas, kuru inc ir vergu tirdzniecība. Beidzot tā bija konvencija, kas 1794. gadā likumdoja, lai atbrīvotu visus vergus franču aizjūras īpašumos. Tomēr tas izrādījās īstermiņa pasākums: desmit gadus vēlāk Napoleons atjaunoja verdzību. Plantāciju īpašnieki saprata viņu brīvību kā tiesības, iekļaujot tiesības paverdzināt Āfrikas nēģerus viņu ekonomiskajās interesēs. Verdzība beidzot tika atcelta franču resnajā zarnā. 1848. gadā.
Language: Latvian
Science, MCQs