Dienvidāfrikas piemērs ir labs veids, kā saprast, kāpēc mums ir nepieciešama konstitūcija un ko dara konstitūcijas. Apspiestais un apspiestais šajā jaunajā demokrātijā plānoja dzīvot kopā kā vienlīdzīgi. Viņiem nebija viegli uzticēties viens otram. Viņiem bija savas bailes. Viņi gribēja aizsargāt savas intereses. Melnais vairākums labprāt nodrošināja, ka demokrātiskais vairākuma noteikumu princips netiek apdraudēts. Viņi vēlējās būtiskas sociālās un ekonomiskās tiesības. Baltais minoritāte vēlējās aizsargāt savas privilēģijas un īpašumu.
Pēc ilgām sarunām abas puses vienojās par kompromisu. Baltie vienojās par vairākuma likuma principu un vienas personas vienas balsošanas principu. Viņi arī vienojās pieņemt dažas pamattiesības nabadzīgajiem un darbiniekiem. Melnādainie vienojās, ka vairākuma noteikums nebūs absolūts. Viņi vienojās, ka vairākums neatņem balto minoritātes īpašumu. Šis kompromiss nebija viegls. Kā tiks īstenots šis kompromiss? Pat ja viņiem izdevās uzticēties viens otram, kāda bija garantija, ka šī uzticība nākotnē netiks sabojāta?
Vienīgais veids, kā veidot un saglabāt uzticību šādai situācijai, ir pierakstīt dažus spēles noteikumus, kurus visi ievērotu. Šie noteikumi nosaka, kā valdnieki jāizvēlas nākotnē. Šie noteikumi arī nosaka, ko ievēlētās valdības ir pilnvarotas darīt un ko tās nevar darīt. Visbeidzot, šie noteikumi izlemj pilsoņa tiesības. Šie noteikumi darbosies tikai tad, ja uzvarētājs tos nevar mainīt ļoti viegli. To izdarīja dienvidāfrikāņi. Viņi vienojās par dažiem pamatnoteikumiem. Viņi arī vienojās, ka šie noteikumi būs augstākie, ka neviena valdība nespēs tos ignorēt. Šo pamatnoteikumu kopumu sauc par konstitūciju.
Konstitūcijas veidošana nav raksturīga tikai Dienvidāfrikai. Katrā valstī ir dažādas cilvēku grupas. Viņu attiecības, iespējams, nebija tik sliktas kā starp baltumiem un melnādainajiem Dienvidāfrikā. Bet visā pasaulē cilvēkiem ir viedokļu un interešu atšķirības. Neatkarīgi no tā, vai demokrātiski vai nē, lielākajai daļai pasaules valstu ir jābūt šiem pamatnoteikumiem. Tas attiecas ne tikai uz valdībām. Jebkurai asociācijai ir jābūt tās konstitūcijai. Tas varētu būt klubs jūsu reģionā, kooperatīva sabiedrībā vai politiskā partijā, viņiem visiem ir nepieciešama konstitūcija.
Tādējādi valsts konstitūcija ir rakstisku noteikumu kopums, kurus pieņem visi cilvēki, kas dzīvo kopā valstī. Konstitūcija ir Augstākais likums, kas nosaka attiecības starp cilvēkiem, kas dzīvo teritorijā (ko sauc par pilsoņiem), kā arī attiecības starp cilvēkiem un valdību. Konstitūcija dara daudzas lietas:
• Pirmkārt, tas rada zināmu uzticības un koordinācijas pakāpi, kas nepieciešama dažāda veida cilvēkiem, lai dzīvotu kopā:
• Otrkārt, tas norāda, kā tiks izveidota valdība, kurai būs tiesības pieņemt lēmumus;
• Treškārt, tas nosaka valdības pilnvaru robežas un stāsta mums, kādas ir pilsoņu tiesības; un
• Ceturtkārt, tas pauž cilvēku centienus par labas sabiedrības veidošanu.
Visas valstis, kurām ir konstitūcijas, ne vienmēr ir demokrātiskas. Bet visām demokrātiskajām valstīm būs konstitūcijas. Pēc neatkarības kara pret Lielbritāniju amerikāņi deva sev konstitūciju. Pēc revolūcijas Francijas iedzīvotāji apstiprināja demokrātisku konstitūciju. Kopš tā laika ir kļuvusi par praksi visās demokrātijās, ja ir rakstiska konstitūcija.
Language: Latvian