Tā kā konservatīvie režīmi mēģināja nostiprināt savu varu, liberālismu un nacionālismu, arvien vairāk saistījās ar revolūciju daudzos Eiropas reģionos, piemēram, Itālijas un Vācijas valstīs, Osmaņu impērijas, Īrijas un Polijas provincēs. Šīs revolūcijas vadīja liberālie-nacionālisti, kas pieder izglītotai vidusšķiras elitei, starp kuriem bija profesori, skolas skolotāji, ierēdņi un komerciālo vidējās klases locekļi.
Pirmais satricinājums notika Francijā 1830. gada jūlijā. Burbonu karaļus, kuri tika atjaunoti pie varas konservatīvās reakcijas laikā pēc 1815. gada, tagad gāza liberālie revolucionāri, kuri ar galvu uzstādīja konstitucionālu monarhiju ar Luisu Filipu. “Kad Francija šķaudīja,” Metternich savulaik atzīmēja, “pārējā Eiropa kļūst auksta.” Jūlija revolūcija izraisīja sacelšanos Briselē, kuras rezultātā Beļģija izrāvās no Apvienotās Karalistes Nīderlandes.
Pasākums, kas mobilizēja nacionālistiskās jūtas izglītotajā elitē visā Eiropā, bija Grieķijas neatkarības karš. Grieķija bija daļa no Osmaņu impērijas kopš piecpadsmitā gadsimta. Revolucionārā nacionālisma izaugsme Eiropā izraisīja cīņu par neatkarību starp grieķiem, kas sākās 1821. gadā. Nacionālisti Grieķijā saņēma atbalstu no citiem grieķiem, kas dzīvo trimdā, kā arī no daudziem Rietumeiropiešiem, kuriem bija simpātijas pret seno grieķu kultūru. Dzejnieki un mākslinieki uzslavēja Grieķiju kā Eiropas civilizācijas šūpuli un mobilizēja sabiedrisko domu, lai atbalstītu tās cīņu pret musulmaņu impēriju. Angļu dzejnieks Lords Bairons organizēja līdzekļus un vēlāk devās cīņā karā, kur 1824. gadā nomira no drudža. Visbeidzot, 1832. gada Konstantinopoles līgums atzina Grieķiju par neatkarīgu tautu. Language: Latvian