Pēc 1848. gada nacionālisms Eiropā attālinājās no savas saistības ar demokrātiju un revolūciju. Konservatīvie bieži mobilizēja nacionālistiskos uzskatus par valsts varas veicināšanu un politiskās kundzības sasniegšanu pār Eiropu.
To var novērot procesā, pēc kura Vācija un Itālija bija vienota kā nacionālās valstis. Kā jūs redzējāt, nacionālistu jūtas bija plaši izplatītas vidusšķiras vāciešu vidū, kuri 1848. gadā mēģināja apvienot dažādus vācu konfederācijas reģionus par nacionālu valsti, kuru valdīja ievēlēts parlaments. Šo liberālo iniciatīvu nācijas veidošanā tomēr apspiesta apvienotie monarhijas un militārpersonu spēki, kurus atbalstīja Prūsijas lielie zemes īpašnieki (saukti par junkeriem). Kopš tā laika Prūsija pārņēma kustības vadību nacionālajai apvienošanai. Tās galvenais ministrs Otto fon Bismarks bija šī procesa arhitekts, kas tika veikts ar Prūsijas armijas un birokrātijas palīdzību. Trīs kari septiņu gadu laikā – ar Austriju, Dāniju un Franciju beidzās Prūsijas uzvarā un pabeidza apvienošanās procesu. 1871. gada janvārī Prūsijas karalis Viljams I tika pasludināts par vācu imperatoru ceremonijā, kas notika Versaļā.
Rūgti aukstajā 1871. gada 18. janvāra rītā asambleja, kurā bija Vācijas valstu prinči, armijas pārstāvji, svarīgi Prūsijas ministri, ieskaitot galveno ministru Otto fon Bismarku, pulcējās neapsildītajā spoguļa zālē Versaļas pilī, lai pasludinātu jauno vācu impēriju, kuru vadīja Kaisisis Viljams I no Prūsijas.
Valsts veidošanas process Vācijā bija parādījis Prūsijas valsts varas dominēšanu. Jaunā valsts stingri uzsvēra valūtas, banku, juridisko un tiesu sistēmu modernizāciju Vācijā. Prūsijas pasākumi un prakse bieži kļuva par paraugu pārējai Vācijai.
Language: Latvian