Ap 1890. gadu Surontiko Samin no Randublatung ciemata, tīkkoka meža ciema, sāka apšaubīt valsts īpašumtiesības uz mežu. Viņš apgalvoja, ka valsts nav radījusi vēju, ūdeni, zemi un koks, tāpēc tā nevarētu piederēt. Drīz attīstījās plaši izplatīta kustība. Starp tiem, kas to palīdzēja organizēt, bija Samīna dēli vīram. Līdz 1907. gadam 3000 ģimenes sekoja viņa idejām. Daži no saministiem protestēja, guļot uz savas zemes, kad holandieši ieradās to aptaujāt, bet citi atteicās maksāt nodokļus vai naudas sodus vai veikt darbaspēku.
Avots g
Dirks Van Hogendorps, Koloniālā Java Apvienotās Austrumindijas uzņēmuma amatpersona, sacīja:
‘Batavians! Esiet pārsteigts! Dzirdi ar brīnumu, kas man jāsazinās. Mūsu flotes tiek iznīcinātas, mūsu tirdzniecība aizkavējas, mūsu navigācija sagraus, ko mēs iegādājamies ar milzīgām dārgumiem, kokmateriāliem un citiem materiāliem kuģu veidošanai no ziemeļu spējām, un Java mēs atstājam karu un merkantilus eskadronus ar savām saknēm zemē. Jā, Java mežiem ir pietiekami daudz kokmateriālu, lai īsā laikā izveidotu cienījamu floti, turklāt tik daudz tirgotāju kuģu, cik mums nepieciešams, neskatoties uz visiem (griešanas) Java meži aug tik ātri, cik tie ir sagriezti, un tie būtu neizsmeļams ar labu aprūpi un vadību. ”
Dirks Van Hogendorps, minēts Peluso, Rich Forest, Nabadzīgie cilvēki, 1992. Language: Latvian