Gados pēc 1815. gada bailes no represijām izraisīja daudzus liberālos nacionālistus pazemē. Daudzās Eiropas valstīs izveidojās slepenas sabiedrības, lai apmācītu revolucionārus un izplatītu savas idejas. Būt revolucionāram šajā laikā nozīmēja apņemšanos iebilst pret monarhiskām formām, kas tika izveidotas pēc Vīnes kongresa, un cīnīties par brīvību un brīvību. Lielākā daļa no šiem revolucionāriem arī uzskatīja, ka nacionālās valstis ir vajadzīga šīs cīņas par brīvību sastāvdaļu.
Viens no šādiem indivīdiem bija Itālijas revolucionārais Džuzepe Mazzini. Dzimis 1807. gadā Dženovā, viņš kļuva par Carbonari slepenās biedrības locekli. Būdams 24 gadus vecs vīrietis, viņš 1831. gadā tika nosūtīts trimdā, lai mēģinātu revolūciju Ligūrijā. Pēc tam viņš nodibināja vēl divas pazemes sabiedrības, pirmkārt, jauno Itāliju Marseļā un pēc tam jauno Eiropu Bernē, kuras locekļi bija līdzīgi domājoši jauni vīrieši no Polijas, Francijas, Itālijas un Vācijas štatiem. Mazzini uzskatīja, ka Dievs ir iecerējis tautas ir cilvēces dabiskās vienības. Tātad Itālija nevarēja turpināt būt mazu valstu un karaļvalstis. Tas bija jānoraida vienā vienotā republikā plašākā tautu aliansē. Tikai šī apvienošanās varētu būt Itālijas brīvības pamats. Pēc viņa modeļa slepenās biedrības tika izveidotas Vācijā, Francijā, Šveicē un Polijā. Mazzini nerimstošā opozīcija pret monarhiju un viņa redzējums par demokrātiskām republikām nobiedēja konservatīvos. Metternich viņu raksturoja kā “mūsu sociālās kārtības visbīstamāko ienaidnieku”. Language: Latvian